Kad uzzināju, ka tiek veidots turpinājums vienai no manām visu laiku mīļākajām spēlēm, es to gaidīju ar nepacietību. Vīrusa gandrīz iznīcināta pasaule, kuru lēnām atkal pārņem daba un kurā palikusi niecīga daļa pasaules populācijas man šķita kā ideāla vieta kur turpināt šo spēļu sēriju, tomēr zinot cik lieliska bija pirmā spēle, es tomēr šaubījos, vai spēles veidotājiem tiešām izdosies noturēt augsto kvalitāti.

Spēles veidotāji solīja dažādus uzlabojumus, salīdzinot ar pirmo spēli, bet lielākoties tie bija tukši solījumi. Aizraujoša stāsta un nozīmīgu izvēļu vietā es bieži nevarēju sagaidīt, kad varēšu izlaist kārtējo sarunu ar kārtējo neinteresanto personāžu. Daudz vertikālākā spēles pasaule radīja cerību, ka pēc nervus kutinošas rāpšanās un lekšanas mani sagaidīs kaut kas satriecošs, tomēr bieži vien pēc saraustītas fizikas likumu izsmiešanas mani sagaidīja kārtējais jumts kas izskatījās tā pat kā tie desmit līdz kuriem jau biju uzrāpies.

Varbūt es palieku vecs un īgns, pārāk ļoti kritizēju daudz ko, bet es tiešām uzskatu, ka Dying Light 2 Stay Human nav labs sērijas turpinājums. Ar pirmo Dying Light spēli tās veidotāji bija izveidojuši kaut ko lielisku un viņiem netrūka laika, lai saprastu, kas tik ļoti patīk spēles faniem, tādēļ esmu tiešām pārsteigts pat Dying Light 2 viduvējību un man šķiet, ka šī vilšanās sajūta mani vēl ilgi nepametīs.

Dying Light 2: Stay Human - nepiepildīti solījumi un vilšanās