State of Decay apskats

State of Decay apskats

Pasaules gals ir pienācis un dzīve vairs nekad nebūs kā līdz šim, kopš sākās zombiju uzbrukumi. Tev atliek tikai meklēt ēdienu, ieročus, darbarīkus un medikamentus, lai varētu iekārtot savu cietoksni cerībā izdzīvot kopā ar tādiem pašiem "veiksminiekiem", kuri vēl nav kļuvuši par zombiju pusdienām.

State of Decay apskats

Tālajā 2009.gadā, kad uz ielām ikdienā nebija dzirdami "swag", "yolo" un citi dīvaini vārdi, un kad Mailijas mēle vēl nebija pusmetru gara, MMO industrijas veterāns Džefs Streins (Jeff Strain) nodibināja kompāniju Undead Labs, lai kopā ar industrijas talantīgākajiem zombijus mīlošajiem cilvēkiem radītu izdzīvošanas spēli State of Decay, kurā būtu viss, ko vien tāds zombijus slaktējošs geimeris varētu vēlēties - smadzenes šķaidošs action, iespēja spēlēt kopā ar draugiem kooperatīvajā režīmā, plaša atvērtā pasaule un pārskatāms, viegli uztverams interfeiss. Kāpēc tāds mērķis? Tādēļ ka ne viens vien geimeris, skatoties zombiju filmas, ir nodomājis: "Nez, ko es šajā situācijā darītu?"

State of Decay apskats

No sākuma uz spēli skatījos kā uz kārtējo kāda izstrādātāja garadarbu ar lielām ambīcijām un gandrīz nekādu rezultātu - ekrānšāviņos kaut kādas pakaļdzīšanās, zombiji, post-apokaliptiska paskata pasaule - viss kā jau standarta zombij-produktam pieklājas. Biju domājis, ka jau pēc pirmajām 15 minūtēm spēle tiks izdzēsta un es veltīšu daudz skarbu vārdu izstrādātājiem par slinkumu un izdomas trūkumu. Bet labi vien ir, ka Undead Labs man iedeva šo spēli apskatei, jo, sasodīts, cik tā ir laba!

State of Decay apskats

State of Decay nevilcinās ar kārtējo stāstu par to, kā zombiji pārņēmuši pasauli, un cik sasodīti svarīgs ir mūsu galvenais varonis, kuram tagad jādodas kaut kādā globālas nozīmes misijā. Tā vietā spēlētājam tiek iedota runga un "še, ej klapēt zombijus, kas cenšas apēst tavu draugu". Tieši tā - nekādi līdz nejēgai apnicīgi intro, nekādas apmācības, jo jebkurš, kurš varētu interesēties par šo spēli, zina kā izmantot WASD pogas un peles kreiso taustiņu, jo nekas vairāk arī nav vajadzīgs, lai sāktu virtuālo izdzīvošanu.

State of Decay apskats

Jau pirmajās spēles minūtēs tiek apgūtas izdzīvošanai svarīgākās iemaņas - zombiju šķaidīšana, sprinta skriešana un, protams, visādu labumu vākšana no pamestām mājām. Tomēr tas viss nav nemaz tik vienkārši - ieroči mēdz salūzt cīņas vidū un tad nākas mesties cīņā ar kailām dūrēm, kas, izrādās, ir visai efektīvs ierocis. Vairumam šaujamieroču ir iespējams uzlikt dažādas kvalitātes un izturības klusinātājus, kas arī mēdz saplīst tieši apšaudes vidū, un kā jau mēs visi zinām, skaļi ieroči ir slikti ieroči, ja skaņa ir galvenais pretinieku pievilinātājs. Reālisms ir laba lieta, tomēr dažbrīd tas kļūst nereāls. Nekad nebūtu domājis, ka metāla beisbola nūja var salīdzinoši ātri nolietoties, šķaidot tādas salīdzinoši trauslas lietas kā galvaskausi.

State of Decay apskats

Ja tuvcīņa vai šaudīšanās nav tavs lauciņš, vari sēsties pie dažādu automašīnu stūres un doties izpētīt plašo pasauli. Mašīnu vadība gan ir drausmīga, tomēr to ir viegli aizmirst, tikko pret mašīnas motora pārsegu tiek atstātas pirmo zombiju smadzeņu paliekas. Gandrīz vienmēr spēles laikā, ja kārtējā uzdevuma izpilde sevī iekļāva autotransporta izmantošanu, tas viss beidzās ar to, ka es pavadīju vairākas minūtes, traucoties pa lielceļu pretī zombiju bariem un vērojot, kā tie pašķīst uz visām pusēm, satiekoties ar manu pikapu. Bet tad pēkšņi mašīnai beidzas degviela un nākas atkal kļūt par kājnieku, kas vairs nav tik patīkami, jo mašīnas ir sasodīti skaļas un piesaista nevajadzīgu uzmanību.

State of Decay apskats

Ar laiku nākas saprast, ka šāda pieeja spēlei tomēr nav gluži pareiza, jo pieejamo aptieciņu skaits nav bezgalīgs, atšķirībā no visuresošo zombiju daudzuma, tādēļ sākas lavierēšana pa krūmiem, cenšoties nepievērst lieku uzmanību. Ja tomēr neizdodas paslēpties un jādodas cīņā, labs palīgs būs spēlē satiktie izdzīvojušie, ar kuriem iespējams sadraudzēties un, ja esi viņiem pietiekoši daudz palīdzējis, arī komandēt. Kompanjoni gan visbiežāk ir parasti mirstīgie, kas savā dzīvē līdz šim nebija turējuši rokās ieroci, tādēļ arī viņu prasmes nav ne tuvu zombiju cīnītāja cienīgas.
Jā, spēlē ir arī izteikti RPG elementi - iespēja attīstīt dažādas prasmes, izturību tālākiem skrējieniem un ilgākai cirvja vēzēšanai, kā arī īpašus cīņas paņēmienus. Tas viss ir pieejams arī taviem virtuālajiem draugiem, no kuriem daži būs labi pavāri, citiem labāk padosies dažādu saimniecības darbu veikšana vai arī vienkārši citu komandēšana. Katrs satiktais personāžs ir savādāks, ar savām stiprajām un vājajām pusēm. Dažreiz gan tas noved pie dīvainām situācijām, piemēram, kāds manai komūnai tikko pievienojies vecis, ienākot mājā, jau pirmajās minūtēs izdomāja sastrīdēties ar visiem, kam nebija slinkums, un tik pat ātri, kā man piebiedrojies, izlēma doties atpakaļ dzīvot mežā, dodot priekšroku ogu ēšanai, nevis universālajiem konserviem.

State of Decay apskats

Par tādiem bēgļiem gan nav vajadzības satraukties, jo spēles pasaulē netrūkst izdzīvojušo, kuri būs vairāk kā laimīgi tev piebiedroties. Bieži vien radio izdzirdēsi palīgā saucienus, kas ļaus iegūt jaunus kompanjonus vai resursus, tomēr uz tiem nav obligāti jāatbild, jo neesam taču nekādi pasaules glābēji un labie samārieši - cilvēku izglābšana nozīmē papildus mutes ko barot un gultasvietas, kuru nav nemaz tik daudz, it sevišķi, ja gulētgribētāji nav īsti noderīgi mūsu saimniecībā.
Noteikti nevajadzētu pieķerties kādam no spēles varoņiem, jo ikvienu, pat pilnībā ieskaņotus personāžus ar plašu biogrāfiju var piemeklēt nāve zombija izskatā, un tad jau lietas labā vairs neko nevar darīt. Toties, ja nomirst tevis vadītais personāžs, nav iemesla uztraukties, jo varēsi turpināt spēli no kāda sava biedra skatpunkta. Žēl gan pazaudēto ieroču un uzkačātā personāža.

State of Decay apskats

Lai gan daudzi satiktie personāži ir pilnībā ierunāti, dažreiz gribas domāt, ka spēles veidotāji ir pamatīgi noslinkojuši. Sarunās trūkst pilnīgi jebkādu emociju, kas šādai spēlei man šķiet nepieņemami. Nē, nopietni, visapkārt skraida zombiji, bet izdzīvojušie sarunājas tā, itkā tā būtu viņu ikdienas rutīna un galvenās dzīves problēmas ir sāls izbeigšanās un uzpūties vēders.
Pat paziņojot kādai jaunai dāmai, ka esi noslaktējis viņas tēvu, viņa to uzņem visai vienaldzīgi un tas nemaina viņas viesmīlību un vēlmi tevi uzņemt savā mājā. Nekādu papildus jautājumu, nekādu pārmetumu, pat ne vienas asaras. Pirmajā brīdī biju gaidījis normāli dabūt pa nierēm un atgriezties pie klejojumiem, bet nē, šī jaunā dāma gandrīz vai uzaicina mani uz svētdienas tējas dzeršanu. Personāžu vienaldzīgās balsis laikam ir galvenais mīnuss šajā spēlē.

State of Decay apskats

Grafisko specefektu un augstas izšķirtspējas fanāti noteikti skaļi kliegs, ka spēle izskatās pēc zombija dibengala un to nav iespējams spēlēt utt. Jā, arī es, rūdīts old-school spēļu fans, kam spēles grafiskais veikums noteikti nav pats svarīgākais, domāju, ka izstrādātāji tomēr varēja spēli izveidot grafiski skaistāku. Spēlē ir dažādi gaismas efekti, kam teorētiski vajadzētu dot papildus atmosfēru, bet, tā vietā tie vienkārši padara visu sliktāku līdz tādam līmenim, ka dažreiz neievēro zombiju līdz brīdim, kad tas jau tūlīt iekodīsies tava varoņa ciskā. Automašīnu lukturi vispār ir zem jebkuras ķīniešu kompānijas kritikas. Izgaismot ceļu tālāk par desmit metriem? Nesapņo!

State of Decay apskats

Nevar noliegt, ka spēle ne tuvu nav pati pilnība, tomēr jāatzīst, ka šī noteikti ir viena no visu laiku labākajām zombiju spēlēm. Protams, ja tavs zombijspēļu etalons ir kāda no Left 4 Dead spēlēm vai vēl labāk - Killing Floor, tu noteikti uz State of Decay pat negribēsi skatīties, tomēr mani šī spēle ļoti piesaistīja. Pat laikā, kad man nācās spēlēt vēl pavisam līku spēles versiju, es tomēr turpināju pie tās atgriezties, jo šī atvērtā pasaule tomēr ir savā ziņā fascinējoša un kaut kas tāds, ko esam ilgi gaidījuši.
Spēlei jau ir iznācis pirmais DLC ar nosaukumu Breakdown, kurā izstrādātāji solās lielāku spēles grūtību un citus uzlabojumus. Arī citu spēlētāju atsauksmes ir labas, pie tam Undead Labs man solījās piešķirt arī šo DLC, tādēļ noteikti to apskatīšu un pastāstīšu arī jums.

State of Decay, kā jau ierasts, iespējams iegādāties Steam veikalā par 18,99 janvārī nākošajām naudiņām, Breakdown DLC - par 5,99. Spēlēšanai vajadzēs datoru ar divkodolu procesoru, diviem gigabaitiem operatīvās atmiņas, vismaz Intel HD 3000 līmeņa videokarti un dažus gigabaitus vietas cietajā diskā.