It Takes Two ir Hazelight Studios izstrādāta un 2021.gadā Electronic Arts izdota kooperatīva piedzīvojumu spēle, kurā liels uzsvars likts uz dažādu atjautības uzdevumu izpildi un abu spēlētāju precīzu sadarbību. Spēli izstrādājusī kompānija Hazelight Studios nav pirmo reizi ar pīpi uz jumta un tās dibinātājs Josefs Fares iepriekš strādājis pie A Way Out, kurā kopā ar UOC.lv draudzes priesteri Edgaru iejutāmies divu cietumnieku lomās un par brīnumu daudziem tīri veiksmīgi spēli arī pieveicām, un Brothers: A Tale of Two Sons - piedzīvojumu un atjautības uzdevumu spēli, kuru es vēl joprojām silti iesaku uzspēlēt ikvienam, kurš to vēl nav pamēģinājis.

It Takes Two ir lieliski piemērota pāriem vai labiem draugiem, kas vēlas pārbaudīt savu draudzību un komunikācijas spējas, iejūtoties vīra un sievas lomās brīdī, kad viņi ir izlēmuši šķirties. It Takes Two ir paredzēta spēlēšanai dalītā ekrāna režīmā, kur vienā ekrānā vienlaicīgi redzamas abu spēlētāju darbības neatkarīgi no viņu atrašanās spēles pasaulē, un to jāspēlē kopā ar vēl vienu spēlētāju. Vienalga, vai spēlē lokāli vai tiešsaistē, spēlē netrūkst iemeslu un veidu kā vienam otru nokaitināt, jo tieši otrs spēlētājs vai spēlētāja būs problēma puzlēs, kas ir pārāk grūtas, šķēršļu joslās, kur tavs partneris būs pārāk neveikls vai lēns, vai arī vienkārši spēles stāstā, kas regulāri rada vēlmi kliegt uz ekrānu kāda ļoti kaitinoša personāža dēļ. Man patīk grāmatas, bet uzreiz varu iedomāties vienu, kura varētu sadegt ellē. Divreiz.

Protams, spēlē netrūkst arī brīžu, kuros abiem spēlētājiem izdodas sadarboties tik labi, ka spēle varētu šķist pārāk viegla, puzles priekš trīsgadniekiem un spēlētāju draudzība nesatricināma, bet tici man, jau pēc brīža viss prieks un lepnums var tikt saplacināts kā uzmācīgs ods vasaras naktī. Par laimi spēles galvenie varoņi ir nemirstīgi un pēc lielākas neveiksmes neskarti atgriežas spēles līmenī, tikai retos gadījumos liekot spēli atsākt no kāda lielākoties ne pārāk sena čekpointa.

Spēle stāsta par Kodiju un Meju, kuri gatavojas šķirt savu laulību, tomēr maģiskā veidā tiek pārvērsti par mazām lellītēm, kam par spīti visām nesaskaņām jāsadarbojas, lai atgūtu savus cilvēciskos ķermeņus. Stāstā netrūkst smieklīgu un sirdi sildošu brīžu, tomēr nevar iztikt arī bez kaitinošām situācijām un kāda notikuma, kas šķiet galīgi neiederas šajā spēlē. Kodijs un Meja vēlas pēc iespējas ātrāk atgriezties savos īstajos ķermeņos, taču viņiem ceļā stājas pašpasludinātais mīlestības guru Dakteris Hakims kurš iemiesojies šķietami slavenā attiecību uzlabošanas grāmatā un nemitīgi Kodija un Mejas ceļā liek dažādus šķēršļus un pārbaudījumus, lai uzlabotu viņu attiecības, pirms ļaut viņiem atgriezties pie viņu meitas. Grāmatas spējas uzlabot attiecības ir apšaubāmas, toties tā izcili pamodina spēju iztēloties desmitiem dažādu veidu kā sadedzināt, saplosīt un visādi citādi iznīcināt vienu konkrētu, uz nerviem krītošu, iedomīgu, neglītu grāmatu. Kā man besī tā stulbā grāmata.

Par laimi misters mīlas guru Hakims parādās tikai spēles procesa starplaikos un pats spēles process lielākoties ir plūstošs, viegli saprotams un bez nopietnām problēmām. Lielākoties. Spēles gaitā galvenie varoņi iegūst un nomaina dažādus palīgrīkus un īpašas spējas, piemēram, spēju kontrolēt laiku, teleportēties vai darboties kā diviem magnēta poliem. Visas šīs spējas un palīgrīki ir nepieciešami dažādu atjautības, pirkstu veiklības un savstarpējās komunikācijas pārbaudījumu pārvarēšanai. Spēju un rīku apgūšanas ātrums ir sabalansēts ļoti labi, radot sajūtu, ka ļoti viegli visu apgūsti, vienlaikus saglabājot spriedzi un vajadzību koncentrēties. Neskaitot progresēšanu spēles stāstā, rīkus un spējas iespējams izmantot arī dažādu vides objektu aktivizēšanai un slēptu vietu atklāšanai, kas lieliski iederas spēles procesā un pasaulē, kas regulāri mudina ielīst kādā stūrī un paskatīties, kas tur paslēpts.

Šī ir viena no tām spēlēm, kur nav vajadzīgas īpaši detalizētas tekstūras un modernākie specefekti, lai radītu tiešām skaistus līmeņus un pasauli, pa kuru bieži vien gribas vienkārši paklejot, izpētīt katru stūrīti un pārbaudīt, ko var izdarīt ar nereti sastopamajiem interaktīvajiem objektiem. Spēles veidotāji tīri meistarīgi ir sabalansējuši pirkstu mežģīšanas un atpūtas brīžus, ļaujot nedaudz uzelpot pēc kārtējā uzdevuma vai bosa pieveikšanas, tāpat vienkārši paklaiņojot pa spēles līmeni. Manuprāt, tas ir lielisks veids, kā noturēt dažādu spēlētāju uzmanību un palīdzēt neaizmest kontrolieri un neizdzēst spēli pēc kārtējā bosa, kura pieveikšanai vajadzēja trīsdesmit mēģinājumus jo, protams, otrs spēlētājs nav ne tuvu tik perfekts cik tu pats. Nu labi, šeit daļēji varētu vainot arī pašu spēli, jo viena konkrēta bosa pieveikšanā tā vien šķiet, ka grūtības līmenis aizšaujas debesīs kopā ar kārtējo miljardera raķeti. Es tiešām vēl ilgi pēc tā bosa pieveikšanas baidījos, ka kādā brīdī atkal iesprūdīsim kādā negodīgi grūtā vietā, bet par laimi visu atlikušo spēli grūtības līmenis saglabājās adekvāts. Manuprāt, šī ir nopietna problēma, kas daļai spēlētāju varētu atņemt prieku par spēli. Toties tagad es vismaz varu pačukstēt, ka tā stulbā lapsene ir vienīgais šķietami negodīgais boss.

Noslēgumā varu teikt, ka šī ir ļoti skaista spēle ar iespaidīgu pasauli, kas varētu patikt dažādu vecumu spēlētājiem neatkarīgi no pieredzes ar šādām spēlēm, jo tā ļauj bezgalīgi mēģināt atkal un atkal, vienlaikus radot sajūtu, ka nemitīgi kļūsti labāks un veiklāks. Mainīgās spēles mehānikas ne mirkli neliek garlaikoties un lauj saglabāt interesi par spēles procesu no sākuma līdz beigām. Viens kaitinošs boss, stulbā grāmata un pāris sarežģītākas puzles ne tuvu nav pietiekoši negatīvi aspekti, lai aizēnotu visu pozitīvo, kas man liek ar nepacietību gaidīt nākošo It Takes Two veidotāju radīto spēli.

Meklēšana